Sapņu kabriolets ar ačgārnajām durvīm – Lincoln Continental Convertible

Vai esat aizdomājušies, kur un kad radušies brīdinājuma paziņojumi moderno automašīnu paneļos, piemēram, amerikāņu izcelsmes spēkratos bieži sastopamais “door ajar” jeb “durvis atvērtas”? Pēc kādas no versijām, šāda signāllampa pirmo reizi iekārtota tieši Lincoln Cotinental, jo XX gs. 60. gadu sākumā tā ceturtajā paaudzē atgriezās pirms Otrā Pasaules kara populārās aizmugurējās suicide doors jeb pretējā virzienā atveramas durvis. To nesankcionēta atvēršanās gaitā draudētu ar ko vairāk nekā uz ielas izkritušu somiņu, tāpēc automašīnas tika apgādātas ar vēlāk arī citu marku automašīnās plaši izmantoto brīdinājumu.

Ceturtās paaudzes Lincoln Continental (1961 – 1969) tapa ne visai labvēlīgos apstākļos. Greznie un dārgie 50. gadu modeļi bija sagādājuši Ford kolosālus zaudējumus. Tāpēc tika nolemts likvidēt pārlieku sazaroto modeļu gammu, kurā bija lekni sazēluši tehniski līdzīgi, taču ražošanā nerentabli dažādu Mark sēriju modeļi. Vienlaikus tika atcelta Continental kā no Lincoln atsevišķa zīmola privilēģija. 50. gadi, kad Continental Mark II bija dārgākais sērijveida automobilis ASV, jo maksāja tikpat cik Rolls – Royce Silver Cloud, bija aizgājuši uz neatgriešanos. Mark apakšzīmolam gan bija lemts atgriezties septiņdesmitajos gados ar kulta modeli Mark III, taču Continental lielās pārbūves laikā par to neviens vēl nedomāja.

Vecā pēckara “drednautu” dizaina vietā nāca izmēros skopāki, stūraināki, toties laikmetīgāki apveidi. Krietni spraunākās Continental stājas iemesls bija tas, ka par jaunā dizaina vadmotīvu tika izvēlēts viens no jaunā Ford Thunderbird dizaina metiem. Tā kā kabriolets bija četrvietīgs, tas skaitījās pirmais pēckara amerikāņu vaļējais sedans un īpašu ievērību ieguva pēc tam, kad ASV prezidents Lindons Džonsons tika pamanīts tādā traucamies uz misi baznīcā. Jādomā, ka viņš nenokavēja, jo vienīgais pieejamais dzinējs bija 7 litru V8, kura darba tilpums vēlāk tika palielināts līdz 7,6 litriem, tā kļūstot par visu laiku lielāko dzinēju, kāds jelkad iebūvēts Ford Motor Company pasažieru automašīnā. Jauda attiecīgi pieauga no 320 līdz 340 zirgspēkiem.

Tā kā mūsu apskatītais kabriolets ražots 1965. gadā, tam pagaidām ir “tikai” 7 litru dzinējs. Kabriolets ir ievērojams ne vien ar ekstravaganto tirkīzzaļo ādas salona apdari, bet interesantu ierakstu tā “personīgajā lietā” jeb VIN kodā. Līdztekus informācijai par ražošanas datumu (28. oktobris), virsbūves tipu (74A jeb četru durvju kabriolets) un tamlīdzīgi, Ford norādījis arī D.S.O. jeb Domestic Special Orders kodu. Visbiežāk tas norāda tikai pasūtītāja apgabala kodu, taču šis auto ir izņēmums. Kods 84 liecina, ka kabriolets pieder tā sauktajai Home Office Reserve sērijai, respektīvi, tas izgatavots Ford Motor Company centrālā biroja vajadzībām Dīrbornā. Šādas automašīnas visbiežāk kļuva par Ford augstākā vadības privāto auto vai, mazākais, veidoja priekšnieku dienesta auto parku. Parasti šādi auto izcēlās ar sevišķi labu aprīkojumu un ļoti mazu (ap 3500 jūdžu jeb 5600 km) nobraukumu. Tiesa gan, Lincoln biogrāfijā iegadījies arī vārda tiešā nozīmē baltais plankums, jo burts B apzīmē Light Aqua zaļu virsbūves krāsu, kamēr spēkrats fotoattēlos nepārprotami ir baltā krāsā. Un, ja uzmanīgāk ieskatāmies zem un apkārt VIN plāksnītei, tur redzamas nepārprotamas norādes uz oriģinālo krāsojumu.

Ceturtās paaudzes Lincoln Continental bija avangarda modelis ne tikai dizaina un ačgārnu aizmugurējo durvju dēļ. Lai gan aizmugurējās durvis bija iespējams atvērt arī tad, ja priekšējās bija ciet (to nodrošināja līdz pusei “apzāģēts” B statnis), šim nolūkam bija jāpalaiž zemāk stikls. Nepaļaujoties uz klientu iemaņām un izpratni, Ford inženieri uzkonstruēja sistēmu, kas automātiski palaida stiklu zemāk, tiklīdz tika nospiests ārējais vai iekšējais durvju rokturis. Mūsdienās bezrāmja durvju stikls, kas, virinot durvis, automātiski nolaižas un atkal paceļas par pāris centimetriem, ir pašsaprotama lieta, turpretim sešdesmitajos tas bija tehnisks hīts. Tikpat neparasts izgudrojums bija augstumā regulējama stūres kolonna, jo tolaik stūres augstums pārsvarā tikai mainīts “pēc leņķa”, tātad ar šarnīru aiz stūresrata. Visi Continental kabrioleti bija sērijveidā aprīkoti ar nolaižamā jumta elektrisku piedziņu. Ja tas šķiet pašsaprotams amerikāņu luksusauto aprīkojums, tad elektriski atverami vēdlodziņi un elektriska priekšējo galvas balstu piedziņa – ne vienmēr. Tikpat iespaidīgs ir jumta nolaišanas un pacelšanas mehānisms. Tas adaptēts no Ford Skyliner cietā salokāmā jumta un aizņem visu bagāžnieku. Vāks nolaišanas procesā atlokās uz aizmuguri, un tam pievienots īpašs, atlokāms pagarinājums, kas nosedz automašīnas aizmuguri, kad jumts nolaists. Šī operācija ir tik komplicēta, ka tai veltīti vairāki videoieraksti Youtube kanālā.

1964. – 1965. modeļu gadā automašīna piedzīvoja pirmo nopietno modernizāciju, kam gadu vai divus vēlāk sekoja vēl viena. Taču Continental kabrioleta ziedu laiki bija pagājuši. Kļuvis par pirmo četrdurvju kabrioletu kopš Otrā Pasaules kara, 1967. gadā iespaidīgais Lincoln zaudēja publikas interesi. Continental klienti dzīvi interesējās par 1966. gadā debitējušo divdurvju Lincoln “hārdtopu”, kurš turklāt bija vieglāks un ātrāks par kabrioletu. Četras bezrāmja durvis un nolaižams jumts prasīja tik nopietnu virsbūves pastiprināšanu, ka Lincoln Continental kopā ar ekstrām beigās svēra gandrīz 2,6 tonnas, tā ierindojoties starp visu laiku smagākajiem Ford Motor Company pasažieru automobiļiem. Sarežģītais un līdz ar to dārgais kabrioleta ražošanas process un arvien augošie drošības standarti padarīja ekstravagantā spēkrata saglabāšanu Lincoln modeļu gammā nerentablu. Toties tam ir laba reputācija klasisko automašīnu aprindās, jo, lai gan nežēlīgi rijīgs un liels, tas ir tik patīkami vadāms, ka daudzi īpašnieki ar Lincoln Continental pat brauc diendienā uz biroju. Rezerves daļas arī nav problēma, un daudz informācijas par šo automobilis var atrast Lincoln un Continental īpašnieku mājaslapā https://lcoc.org.