Pontona mantinieks – “Mercedes-Benz” 280SE
Izskatīgās divdurvju automašīnas vienmēr piesaistījušas auto entuziastu interesi un kolekcionāru vēlmi tās iegūt savā īpašumā. Vēsturiski izcilākās divdurvju automašīnas ne tikai izceļas ar savu dizainu, bet arī ar tehnoloģiskajiem risinājumiem un komfortu. Ar šo modeli – 280SE – pirms vairākām desmitgadēm aizsākās “Mercedes-Benz” tradīcija būvēt plašas, greznas un ļoti izskatīgas divdurvju automašīnas.
Ir gandrīz simboliski, ka graciozais 60. gadu kabriolets, kas attēlos pozē līdzās “Kurbada” “Crazy Horse” autovedējam, ir tieši zilā krāsā. Lai gan W111 sērijas divdurvju automašīnas bija pieejamas arī citās krāsās, tieši 1968. gada “Blau Coupe” jeb šajā gadījumā “Blau Cabrio” ar nedaudz tumšāku, pieskaņotu jumtu tiek uzskatīta par sevišķi elegantu kombināciju. Tomēr šis modelis, ko “Mercedes-Benz” ražoja veselus desmit gadus, no 1961. līdz pat 1971. gadam, ir ne tikai izcili skaists un iekārots, bet arī ieņem īpašu vietu trīsstaru zvaigznes modeļu transformācijā.
Ar cieto jumtu vai bez W111 modeļu paaudzes divdurvju mersedess ir nenoliedzami izskatīgs spēkrats, skaties, no kuras puses gribi. Pēc II pasaules kara “Mercedes-Benz” modeļu gamma sastāvēja no dažādu paaudžu pontoniem, relatīvi nelielām pasažieru automašīnām, kas iezīmēja tehnoloģisku pāreju uz nesošo virsbūvi, kā arī ultradārgiem rāmja tipa limuzīniem, tostarp tautā dēvētā “Adenauera” – par godu Vācijas pirmajam kancleram Konrādam Adenaueram, kura autoparkā savulaik bija pat seši W189 sērijas “Mercedes-Benz” 300d (1957.–1962. g.). Lai gan pontoni, kas savu iesauku iemantoja viengabalainā virsbūves dizaina dēļ, kļuva par sava laika drošākajiem pasažieru automobiļiem, pateicoties ģeniālā inženiera Bēlas Bareņī (Béla Barényi) iestrādēm, tie bija kļuvuši pārāk šauri un nekomfortabli, lai atbilstu augošajām pircēju prasībām un arvien plašākajai rocībai. Jaunā modeļa ražošana sākās 1959. gada vasarā, bet pirmizrāde ar tikai sešu cilindru dzinējiem (pontonam bija arī 4 cilindru motori) notika jau tā paša gada rudenī Frankfurtes autoizstādē. W111 progress, salīdzinot pat ar visdārgāko pontonu jeb W128, bija acīm redzams, taču trūka kādas būtiskas sastāvdaļas – īstas luksusklases “coupe”.
Divas durvis – četras sēdvietas
Kupejas un kabrioleti, turklāt pat diezgan glīti, karjeras beigās bija arī pontonam. Taču tehnoloģisku ierobežojumu dēļ aizmugurējie sēdekļi bija gandrīz rudimentāri. Šāds trūkums nekādi neiederējās mersedesa jaunajā absolūtā komforta ideoloģijā, kuras pamatā lielā mērā bija apņemšanās uzbūvēt ekskluzīvu spēkratu ar divām durvīm, bet četrām pilnvērtīgām sēdvietām. Zināmas bažas radīja arī sedana dizaina iespējamā adaptēšana sportiskam siluetam, jo W111 dizainers Karls Vilferts (Karl Wilfert) bāzes modeļa bagāžnieka daļu bija izveidojis ar izteiktām vertikālām “spurām” malās, kamdēļ pirmie 220b un tā radi drīz pēc iznākšanas kļuva pazīstami ar iesauku “Heckflosse”. Angliski tas nozīmētu “fintail”, bet latviski to pašu “zivs asti”. “Mercedes” iekšējā komunikācijā “spuras” dēvēja citādi – “Peilkante”, taču konservatīvie klienti sākumā tik un tā noraidīja dizaina risinājumu, uzskatot to par pārāk “stilīgu”. Vēlāk tas kļuva par šīs modeļu paaudzes stabilu atpazīšanas zīmi. Sekojot jaudīgākām un greznākām W111 un arī W112 modeļu versijām, to nosaukumos parādījās litera “S” no vācu “Sonderklasse” jeb “Sevišķā klase”. Tādējādi šis “Mercedes-Benz” modelis ielika pamatus nākamajai “S-Klasse”.
Bez “zivs astēm”
Bet kā pie sava nenovecojošā dizaina tikai kupeja? Te pienāca laiks leģendārā franču autodizainera Pola Braka (Paul Bracq) iznācienam. Jau obligātā karadienesta laikā 50. gadu vidū viņam radās iespēja iepazīstināt ar savām skicēm Vilfertu. Viņš bijis tādā sajūsmā par franču talanta idejām, ka tūliņ piedāvājis Polam darbu “Mercedes” dizaina studijā Zindelfingenā. Dienesta dēļ Pola karjera “Mercedes” gan nedaudz aizkavējās, taču ideāli sakrita ar darbu pie W111 un W112 (tā paša W111 greznāka versija ar pneimopiekari un lielāku dzinēju) “coupe” un kabrioleta izpildījumiem. Divdurvju modeļi iznāca 1961. gadā, divus gadus pēc sedana debijas. “Coupe” pirmizrāde ideāli sakrita ar “Mercedes-Benz” muzeja jubilejas svinībām, savukārt modelis ar nolaižamu jumtu pirmoreiz tika izrādīts tā paša gada Frankfurtes autosalonā. Braks ne tikai bija gandrīz pilnībā atteicies no “zivs astēm” aizmugurē, bet arī izmanījās atstāt automašīnu bez vidējā jeb B jumta balsta. 4,9 metrus garam limuzīnam ar garām durvīm tas nebūt nebija viegls uzdevums, taču uz gadu desmitiem iecementēja Štutgartes kupeju un kabrioletu uzbūves principus. Plašais, no amerikāņu lielkupejām noskatītais stiklojums piepildīja grezno salonu ar gaismu dažādos laikapstākļos un akcentēja vēl 50. gadu beigās uzstādīto pamatpostulātu – “coupe” un kabrioletam jābūt tikpat ērtam kā S klasei, tikai ar divām durvīm. 1965. gadā “astes” pazuda arī no sedana, bet trīs gadus vēlāk pazuda arī sedans pats, lai atdotu vietu modernākai “S klases” paaudzei, vārdā W108/109.
Pārsvarā ar “automātu”
Divdurvju automašīnas pārdzīvoja oriģinālu par veseliem trīs gadiem, un kabriolets attēlos pārstāv šo brieduma periodu. 1968. gada modelis 280SE aizstāja 250SE, tiekot pie jaunāka M130 sērijas 6 cilindru dzinēja ar 2778 cm tilpumu un 160 ZS jaudu. Paātrinājums no 0 līdz 100 km/h saruka par vienu sekundi, sasniedzot 10,5 sekundes – ar manuālo kārbu. Modeļiem ar četrpakāpju “automātu” šis rādītājs bija 13 sekunžu, bet “Mercedes” S klases kupejas tolaik nebija tendētas uz ātrumu, bet gan uz nenovecojošu eleganci. Vēl vairāk – 70. gados vissvarīgākais lielo “Mercedes-Benz” modeļu noieta tirgus bija ASV, un tur piegādātās automašīnas, protams, bija aprīkotas tikai ar automātiskajām kārbām. Ar manuālo transmisiju aprīkotās automašīnas tika tirgotas tikai Eiropā, tāpēc ir sastopamas ārkārtīgi reti.
Interesanti, ka spēkratam ar tik izteiktu imidžu toreiz pietika ar 14 collu riepām, turklāt klīrenss sasniedza cienījamus 17,5 centimetrus – vairāk nekā dažam mūsdienu krosoveram! Reizē ar jaunu dzinēju auto tika pie viengabala dekoratīvajām disku uzlikām virsbūves krāsā, jaunas formas spoguļiem un modernizēta priekšējā paneļa. Unikālā mērskalu kombinācija ar nedaudz izceltu “pulksteņu” augšmalu vēl šodien izskatās pietiekami šiki, bet augstvērtīgas ādas un pieskaņota koka apdare jau tajos laikos bija “must-have”. Interesanti, ka W111 pirmsākumos mērskalu panelis bija vertikāls, kamdēļ izskatījās mazliet amizanti, kaut arī nenoliedzami inovatīvi. Tradicionālie, apaļie “pulksteņi” parādījās tikai vēlāk. W111 sērijas “coupe”/“cabrio” beigu beigās sasniedza tādu pilnību un reputāciju, ka par īsteni cienīgu to pēcteci dažkārt tiek uzskatīts nevis hronoloģiski atbilstīgais C107, bet gan labi zināmās W126 sērijas S klases “coupe”, kas iznāca desmit gadu pēc “Blau Cabrio” demisijas – tikai 1981. gadā.
Salikts “ar rokām”
Pārlaicīgā dizaina, elegances un lieliskās kvalitātes dēļ “Mercedes-Benz” W111/112 sērijas divdurvju automobiļi ir ārkārtīgi pieprasīti – ne mazums arī tāpēc, ka visa modeļu paaudze pārstāv pēdējos “ar rokām” izgatavotos mersedesus. Lai gan roku darbs veidoja tikai daļu ražošanas procesa, izlaides apjomi bija patiesi homeopātiski: tādas automašīnas kā attēlos “Mercedes” izlaida tikai 13 vienības nedēļā. Pie mūsdienu konveijeru kapacitātes, kas izcep jaunu automašīnu katrās divarpus minūtēs, tik nesteidzīgi juvelieru ateljē tempi šķiet neticami. Attiecīgi, desmit gados tapa vien 3797 kupejas un 1390 kabrioleti. Vēl retāk sastopami teorētiski ir vien 250SE “Cabrio”, ko saražoja tikai 954 eksemplāros iepretim 5259 kupejām, kas mūs matemātiski noved līdz ražošanas apjomam 48 automašīnas nedēļā. Pavisam tika saražoti 32 804 divdurvju eksemplāri, no kuriem 7456 bija kabrioleti.
Sargieties no viltojumiem!
Mūsdienās vispieprasītākie ir astoņcilindru modeļi 280SE 3.5, kas izskatās gandrīz identiski sešcilindru 280., taču var maksāt pat trīs reizes vairāk. Sevišķa interese ir par V8 kabrioletiem, kurus arī saražoja skopā skaitā – 1232, tāpēc nereti sastopamas par vaļējām automašīnām pārbūvētas “coupe”. Klasisko automašīnu vietnēs pat atrodama instrukcija, kā atpazīt viltojumu, tostarp arī pēc šasijas numura. 280SE gadījumā tam jāsākas ar cipariem 111 025, un varam būt droši, ka minētais kabriolets, kurš atrodas “Kurbada” bāzē, ir īsts. Kā vairums klasisko mersedesu, arī W111/112 bija ārkārtīgi populārs ASV, kur šādas automašīnas var uziet dažādā stāvoklī un par ļoti atšķirīgām cenām. Tomēr jārēķinās, ka vienkārši glīts un braucošs “Mercedes-Benz” 280SE eksemplārs jau maksās 30–50 tūkstošus eiro, bet automašīnas labā stāvoklī vismaz 70–80 tūkstošus eiro, ja ne pat vairāk.